Mani sauc Jānis, man ir trīsdesmit četri gadi, un es esmu keramiķis. Trešo gadu veidoju podus, krūzes un dekoratīvas plāksnes, kuras pārdodu tirdziņos un internetā. Darbs ir skaists, bet vientuļš. Visu dienu klausos radio, mīcu mālu un sarunājos ar savu kaķi Annu. Viņa vienmēr sēž uz palodzes un vēro mani ar tādu skatienu, it kā es būtu visgarlaicīgākais cilvēks pasaulē. Varbūt viņai ir taisnība.
Viss sākās šovasar, kad manu mazo darbnīcu pilsētas svētkos pamanīja kāda pazīstama galerija. Viņi pasūtīja man divdesmit lielas vāzes ar unikālu glazūru. Es priecājos apmēram piecas minūtes, līdz sapratu, ka pasūtījums ir jāizpilda līdz septembrim. Tas nozīmēja divas nedēļas bez brīvdienām. Es strādāju kā traks, gulēju pa četrām stundām un pamodos ar sāpēm mugurā. Nu jau naktīs, kad vairs nevarēju mīcīt mālu, es sēdēju pie datora ar tasi kumelīšu tējas. Man vajadzēja ko tādu, kas neprasa smadzeņu darbu un neietver mālus. Tā nu es atklāju online kazino.
Sākumā tas bija tikai veids, kā pārtraukt skatīties griestos. Atveru lapu, uzspiežu uz karuseļa, skatos, kā griežas simboli. Man patika, ka tur viss ir ātri un skaļi. Skaņas efekti aizpildīja tukšumu, ko parasti aizpildīja radio. Pirmās pāris reizes es zaudēju desmit eiro un nodomāju: nu labi, tā bija laika apmaksa. Bet tad es atklāju, kā darbojas bonusi un bezmaksas griezieni. Kādu vakaru, kad mani pirmie desmit podi bija cepeškrāsnī un man vairs nebija ko darīt, es iemēģināju roku ar mazākām likmēm. Un pēkšņi sāka sanākt.
Tas nebija nekas liels. Astoņi eiro, piecpadsmit, divdesmit. Vienā rītā es no trīs eiro likmes izvilku simt desmit. Simt desmit eiro! Par to es varēju nopirkt sev jaunu ripu māla griešanai, jo vecā bija sākusi vibrēt. Sēdēju virtuvē, lūkojos uz ekrāna, un man smaidīja tāda sajūta, kādu sen nebiju izjutis. Tā nav tikai nauda. Tā ir sajūta, ka pasaule pēkšņi kļūst mazliet draudzīgāka. It kā tu uzrakstītu vēstuli Visumam, un Viņš atbildētu: ""Jā, Jāni, es tevi redzu.""
Mani kolēģi keramiķi, protams, šādu izklaidi nenosodītu, bet nesaprastu. ""Tu taču zaudēsi vairāk nekā laimēsi,"" viņi teiktu. Es to zinu. Bet manā dzīvē ir maz vietu, kur es neko nekontrolēju. Māls pakļaujas manām rokām, es nosaku formu, temperatūru, glazūras biezumu. Kad sēžu pie slots latvia, man nav nekādas kontroles. Un, zini, tas ir atbrīvojoši. Mēs visi domājam, ka gribam kontrolēt visu, bet patiesībā mūsu nervi ir pārslogoti no atbildības. Tur, uz mazajiem ruļļiem, mans prāts atpūšas. Es nepieņemu lēmumus, es tikai vēroju.
Visvairāk man patika tas, ka es atklāju sevī mieru. Pirms tam es bieži dusmojos uz sevi, ja kāds pods saplaisāja vai glazūra noplūda. Pārmetu sev katru sīkumu. Bet spēle man iemācīja citu attieksmi: dažreiz tu nospied pogu un pazaudē, un tas nav tavas prasmes trūkums. Tas ir tikai nejaušību kopums. Viena grieziena dēvēšana par savu vainu būtu tikpat dumji kā dusmoties uz lietu. Dzīvē ir lietas, kas vienkārši notiek. Tu vari tikai izvēlēties, kā uz tām atbildēt.
Starp maniem māla traukiem parādījās neliela plaisa manā pasaules uzskatā. Es pārstāju uztvert katru neveiksmi kā personīgu sakāvi. Kļuvu elastīgāks arī pret pircējiem. Ja kāds atsaka pasūtījumu, es tagad domāju: ""Labi, varbūt tā bija nejaušība, varbūt viņam vienkārši nav naudas."" Nav jau tā, ka es būtu kļuvis par budistu mūku. Man joprojām patīk, ka lietas sanāk. Bet es vairs nekrītu panikā, ja kaut kas neizdodas.
Tā nu kādā augusta vakarā, kad lija lietus un es biju pabeidzis pēdējo pasūtījuma vāzi, es apsēdos ar savu tējas tasi un atvēru savu iecienītāko platformu. Šoreiz es sāku ar nelielu likmi, tikai lai izmēģinātu noskaņojumu. Pirmajā griezienā nekas, otrajā – tukšs. Trešajā parādījās trīs burvju simboli un sākās bezmaksas griezieni. Es atpūtos krēslā, vēroju, kā summa aug. Katrs grieziens pievienoja pa dažiem eiro. Ne simti, ne tūkstoši, tikai mierīga, patīkama plūsma. Beigās kontā bija septiņdesmit eiro vairāk, nekā man bija sākumā. Es pasmējās un aizvēru datoru.
Nākamajā dienā es aizvedu vāzes uz galeriju. Īpašniece tās aplūkoja, samīļoja ar pirkstiem un teica, ka tās izskatās dzīvas. ""Tev, Jāni, laikam labs periods,"" viņa smaidīja. ""Māls jūt tavu enerģiju."" Es pasmaidīju atpakaļ. Viņai nebija ne jausmas, ka viena no manām ""meditācijām"" bija nevis darbnīcas klusums, bet gan griezienu skaņas. Bet varbūt tā arī ir jābūt. Reizēm mums ir vajadzīga sveša spēle, lai atslēgtu savu prātu.
Es joprojām spēlēju
slots latvia reizi vai divas nedēļā, kad jūtu, ka diena bijusi sevišķi smaga. Likmju summas ir mazas, man tās ir kā kino vai koncerta biļetes. Dažreiz laimēju, dažreiz nē. Bet pat zaudējot, es jūtos labi, jo tā ir apzināta izvēle izklaidēties, nevis bēgšana no dzīves. Es esmu iemācījies atšķirt vienu no otra.
Tagad, kad stāvu pie sava virpas un veidoju jaunu trauku, es domāju par to, ka dzīve patiesībā ir kā māla bumba – to vari veidot, bet nekad neesi pilnībā drošs, kā tā izžūs. Dažas lietas mums ir jākontrolē: savas prasmes, attieksme, smaids. Bet pārējo – lai griežas. Un ziniet ko? Griešanās var būt patīkama. Īpaši tad, ja tu tai ļaujies bez cerībām un bez bailēm. Par to es katru reizi atceros, kad sēžu pie ekrāna un griežu to prieka ratu. Tā nu sanāk, ka manā darbnīcā tagad skan ne tikai radio, bet arī klusas, ritmiskas skaņas no austiņām. Bet Anna, kaķe, tikai mierīgi novēro. Viņa vienmēr ir zinājusi to, ko es tikai tagad sāku saprast – dažreiz labākais, ko tu vari darīt, ir vienkārši skatīties, kā viss griežas pats no sevis. Un slots latvia man ir kļuvuši par nelielu atgādinājumu, ka ne viss šajā dzīvē ir jāizgatavo ar savām rokām. Dažus mirkļus vienkārši jāļauj notikt.