Nedēļas nogalē parasti esmu mierīgs, sēžu ar grāmatu vai skatos dokumentālo filmu. Bet pagājušajā piektdienā viss sagriezās pavisam citā virzienā. Es mājās no darba atnācu agri, paēdu, un pēkšņi sajutu, ka gribu ko tādu, kas izrauj no ierastā ritma. Man draugs Jānis jau sen stāstīja par saviem vakariem, kad viņš mēģina laimi tiešsaistes spēlēs. Viņš vienmēr runāja tik aizrautīgi, bet es paliku skeptisks – nu kāda jēga likt naudu uz nejaušību? Bet tajā vakarā, tāpat vien, garlaicības pēc, es atvēru pārlūku un ierakstīju meklētājā “online kazino”. Pirmais, ko ieraudzīju, bija vivada casino.

 

Sākumā es tikai pētīju interneta lapu. Skaidrs, ka tur bija daudz dažādu spēļu, bet man vienmēr patikušas tādas, kurās ir kaut neliela stratēģija, nevis tikai laimes rata griešana. Es izvēlējos kāršu spēli, kuru pazinu no seniem laikiem, un iemaksāju nelielu summu – desmit eiro. Man nebija nekādu lielu cerību, drīzāk ziņkāre. Un tad sākās tas, ko es nekad nebiju gaidījis. Spēle mani ievilka. Nevis tāpēc, ka es zaudēju vai laimēju, bet gan tāpēc, ka katrs gājiens lika man justies dzīvam. Sirds pukstēja straujāk, prāts strādāja skaidri, un es pieķēru sevi pie tā, ka smaidu. Pēc pusstundas mans bilance bija piecpadsmit eiro plusā. Niecīga summa, bet man likās, ka esmu izcīnījis uzvaru.

 

Tajā vakarā es vēl ilgi sēdēju un eksperimentēju. Nevis dzenoties pēc liela laimesta, bet tā vienkārši izbaudot procesu. Es pat atļāvos piezvanīt Jānim un pajautāt, kāpēc viņš man nestāstīja, cik tas ir aizraujoši. Viņš smējās un teica, ka katram ir savs ceļš. Es atbildēju, ka beidzot saprotu, ko viņš domā. Mēs vēl ilgi runājām par spēļu taktikām un par to, kāpēc daži cilvēki spēj kontrolēt savas emocijas, bet citi – ne. Šī saruna man lika aizdomāties par atbildību. Jo vieglāk ir zaudēt galvu, nekā gūt prieku.

 

Nākamajā dienā es pamodos ar pavisam citu sajūtu. Nevis ar nožēlu, bet ar pārsteigumu, ka vakars bija patīkami izkritis no ierastā rāmja. Es sapratu, ka azarts var būt kā piedzīvojums, ja to uztver kā spēli, nevis kā veidu, kā nopelnīt naudu. Protams, man joprojām ir savs darbs, ģimene un hobiji. Bet reizi pa laikam atļauties ko tādu – tas ir kā dot sev iespēju mainīt gaitu. Es sāku pievērst uzmanību tam, kā es reaģēju uz uzvarām un zaudējumiem. Interesantākais bija tas, ka es nemaz neskumstu, kad man sanāca mazāks laimests. Pilnīgi otrādi – tas man lika smieties par sevi. Jo galu galā ne jau nauda bija galvenais.

 

Pēc nedēļas es atkal iegāju tajā pašā vietnē. Šoreiz es jau zināju, kāpēc tur eju – lai pavadītu stundu ar sevi, prom no sociālo tīklu steigas un darba e-pastiem. Es izvēlējos nedaudz savādāku spēli, kur vairāk bija jādomā, un man atkal paveicās. Nu, par simts eiro nevaru runāt, bet tas nemaz nebija vajadzīgs. Svarīgāka bija sajūta, ka es pats kontrolēju savu lēmumu tempu. Neviens man neteica, kad jāspiež poga, es pats izvēlējos mirkli. Šoreiz es pavadīju tikai pusstundu un beidzu, kad pats gribēju. Šī paškontrole sagādāja lielāku gandarījumu nekā pats laimests.

 

Tagad es domāju, ka cilvēki bieži vien pārprot azartu. Viņi redz tikai risku un zaudējumu iespējas. Bet mans vakars pierādīja ko citu. Ja esi mierīgā noskaņojumā, ja uzstādi sev robežas un fokusējies uz spēles gaitu, nevis uz rezultātu, tad var gūt patiesu baudījumu. Es nesaku, ka visiem jāsteidzas uz kazino. Bet es saku, ka man tas palīdzēja atslēgties no steidzīgās ikdienas un atgādināja, ka dzīvē vajag arī vieglumu. Un tas ir kaut kas tāds, ko es noteikti atcerēšos vēl ilgi.

 

Tā nu mans vienkāršais piektdienas vakars pārvērtās par nelielu piedzīvojumu, kas man lika citām acīm paskatīties uz savām prioritātēm. Es neesmu kļuvis par regulāru spēlmani, bet es vairs nenosodu tos, kuri meklē azartu. Varbūt arī viņi tikai vēlas kaut mazu daļu no tās sajūtas, ka dzīve nav tikai pelēka rutīna. Manā gadījumā tas bija patīkams pārsteigums, un es to iesaku ikvienam, kurš jūtas pārguris un vēlas iziet no ierastajām sliedēm. Tikai atcerieties – galvenais ir mēra sajūta un spēja priecāties par maziem, gaišiem mirkļiem. Nevis kaislība, bet bauda. Un, ja kāds man jautās, ar ko es saistu šo negaidīti silto atmiņu, es teikšu, ka tas bija tas vakars ar kārtīm un interneta logu. Laikam jau tāds ir mans jaunais mazais rituāls, kad jūtos garlaikots. Bet neuztveriet to pārāk nopietni – dzīve ir par skaistu, lai to tērētu tikai nopietnībai.